venor

Latim

Verbo

vēnor, -āris, -tus sum, -ārī depoente de primeira conjugação

  1. caçar
    • Tácito. “Germânia”, Capítulo 15, 1.2, sec. I
    “Quotĭēns bellā non ineunt, non multŭm vēnātĭbus, plus per ōtĭum trānsĭgunt, dēdĭtī somnō cibōque, (...)”
    Quando não estão empenhados em guerras, não obstante concedem algum tempo à caça. O maior tempo, entretanto, é consagrado à vadiagem, ao sono, e à glutonaria.
  2. (figurado) procurar alguma coisa

Conjugação
    Conjugação de vēnor, primeira conjugação (depoente)
Formas passivas
Modo verbal\número e pessoa Singular Plural
primeira segunda terceira primeira segunda terceira
Indicativo Presente vēnor vēnāris, vēnāre vēnātur vēnāmur vēnāmĭnī vēnāntur
Pretérito imperfeito vēnābar vēnābāris, vēnābāre vēnābātur vēnābāmur vēnābamĭnī vēnābāntur
Futuro vēnābor vēnābĕris, vēnābĕre vēnābĭtur vēnābĭmur vēnābimĭnī vēnābuntur
Pretérito perfeito vēnātus sum vēnātus es vēnātus est vēnātī sumus vēnātī estis vēnātī sunt
Pretérito-mais-que-perfeito vēnātus eram vēnātus erās vēnātus erat vēnātī erāmus vēnātī erātis vēnātī erant
Futuro do pretérito vēnātus erō vēnātus eris/ere vēnātus erit vēnātī erimus vēnātī eritis vēnātī erunt
Subjuntivo presente vēner vēnēris, vēnēre vēnētur vēnēmur vēnemĭnī vēnēntur
Pretérito imperfeito vēnārer vēnārēris, vēnārēre vēnārētur vēnārēmur vēnāremĭnī vēnārēntur
Pretérito perfeito vēnātus sim vēnātus sīs vēnātus sit vēnātī sīmus vēnātī sītis vēnātī sint
Pretérito mai-que-perfeito vēnātus essem/forem vēnātus essēs/forēs vēnātus esset/foret vēnātī essēmus/forēmus vēnātī essētis/forētis vēnātī essent/forent
Imperativo Presente vēnāre vēnāmĭnī
Futuro vēnātor vēnātor vēnāntor


Formas infinitivas
Vozes Ativa Passiva
Modo verbal\tempo Presente Pretérito perfeito Futuro Presente Pretérito perfeito Futuro
Infinitivos vēnārī vēnātus esse vēnātūrus esse
Paricípios vēnāns vēnātus vēnātūrus vēnandus
Formas nominais
Modo verba/declinação Gerúndio Supino
Nominativo Genitivo Dativo/ablativo Acusativo Acusativo Ablativo
Formas impessoais vēnārī vēnandī vēnandō vēnandum vēnātum vēnātū

Derivações

Descendentes
  • Português: veiar
  • Aromaniano: avin, avinari
  • Inglês: venery
  • Francês Antigo: vener
  • Romeno: vâna, vânare

Etimologia
Formado a partir do substantivo latino vena (“veia, (vaso sanguíneo)”), no caso o verbo vēnor exprime um sentido caçar, mas correlaciona com o significado do substantivo vēna pelo fato do animal caçado ser sangrado.

Pronúncia

Ligações externas
  • "venor", in Saraiva, Francisco dos Santos. Novíssimo Dicionário Latino-Portuguez. 7.ed. Rio de Janeiro: Editora Garnier, 1927.
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.